Fotogrāfiskās burbuļošanas katalizatori

Pēc ilgāka pārtraukuma, laiku īsinot un domubiedru mudināts, nolēmu sacerēt nelielu gabaliņu par seno fotogrāfu strīdu – kurš ir pareizāks, īstāks, laikmetīgāks, stulbāks, anonīmāks, izglītotāks, maģistrīgāks, vīzdegunīgāks, canon-īgāks, simfoniskāks, šlāgeriskāks, profesionālāks, dokumentālāks, bagātāks, bezkaunīgāks, internetā pazīstamāks, u.t.t., fotogrāfs? Kas vēl palika nepieminēts?

Vairums droši vien pieņem, vai nojauš, ka šāda strīdēšanās nav perspektīva, līdzīgi kā domstarpības ne pārāk intelektuālu Audi un BMW saimnieku starpā, tomēr visā šajā pļerkšķī ir arī savs noderīgums. Tā ir kaite kas jāizslimo, gluži kā vējbakas.

Mani pašu šad tad pārņem sajūta ka karājos gaisā strap visām šīm Laputas salām, un tā arī neviens pievilkšanās spēks nespēj mani pārliecināt. Vēl nesen, pirms dažiem gadiem, piederības komponents man šķita jo svarīgs. Biju liels ideālists un ticēju kādai kopīgai idejai. Tagad redzu, ka neviena kolektīva pārliecība nepadarīs manus darbus ne labākus, ne sliktākus, ne pirktākus, ne laikmetīgākus. Man jādomā un jādarbojas pašam, un to iesaku visiem fotogrāfiem un ar fotogrāfiju saistītiem entuziastiem. Bez jūsu individuālās domas un spējām nekas nekļūs citāds, un jūsu piesliešanās kādam ērtam, pa spalvu glaudošam klubiņam nenesīs neko paliekošu. Var gadīties, ka mainoties apstākļiem un organizācijām jūs vienkārši izspļaus un aizmirsīs. Ir jau jauki, ka kāds atzinīgi novērtē jūsu kreatīvās spazmas un vēl iedod mazu naudiņu par ko uzdrukāt bildītes izstādei. Ir taču tik patīkami, ka fotoklubā atrodas arī citi saulrietu cienītāji, bet ko tas dod jums kā fotogrāfiju autoram? Ir jānotver īstais brīdis, kad izkāpt arī tad, ja tālāk jādodas kājām!

Īsto iedvesmu manai pēkšņajai aktivitātei ir radījušas divas publikācijas Fotokvartālā. Par Ogres Fotokluba semināru Egona Spura ceļš un par Latvijas fotogrāfijas gadagrāmatu.

Es negatavojos ne nopelt, ne arī izcelt Fotokvartālu! Šī izdevuma saturs un tendences ir privāta izvēle, uz kuru būtu jāreaģē vienkārši – ja nepatīk, nelasi. Ir taču patiesi stulbi, piemēram, sēdēt stundām pie TV un lamāties par kāda raidījuma draņķīgumu tā vietā, lai pārslēgtu programmu! Fakts, ka Fotokvartāls ir savā jomā vienīgais interneta izdevums ar vērtējošu ievirzi, pats par sevi nepadara neko no paveiktā par absolūtu. Un ja kādai aktivitātei klāt stāv rakstīts Latvijas, tad arī tā nav traģēdija. Ko tad lai viņi raksta? Āfrikas? Īsti korekti jau būtu Latvijas vietā rakstīt Fotokvartāla, bet ko gan var iesākt pret marketinga un reklāmas paradumiem? Slikti ir tas, ka nav nekā cita, par ko arī varētu teikt Latvijas, un tur nu Fotokvartāls nav vainīgs nemaz.

Mazliet citādi ir ar rakstu komentāriem, jo tajos fotogrāfiskās vides īleni lien ārā no maisiem ar joni. Lai nepadarītu rakstu komentēšanu par pilnīgu absurdu, uz anonīmiem komentāriem nevajadzētu reaģēt vispār. Komentārs bez paraksta ir nulle, un cauri! Nu ir tur kāds kaut ko ieklepojis, nu un tad? Turpretī ja komentārs parakstīts, tad tam parādās vērtība, kas lietojama ilgākā termiņā. Jūs jau ziniet, vārdi vs darbi... Es pats esmu izvēlējies nekomentēt, lai arī tīri cilvēciski gribētos izkauties. Tajā laikā labāk izgatavoju kādu jaunu darbu, un ja patiesi ir ko teikt, tad var uzrakstīt drusku vairāk par pāris teikumiem. Komentāri ir pilnībā pieskaitāmi pie obligātā interneta satura, tur neko nevar darīt. Varētu teikt, ka jāuzlabo komentāru kultūra, bet kālab? Tie taču labi raksturo pašus rakstītājus, un veicina fotogrāfisko burbuļošanu. Nevajag uzķerties!

Arņa Balčus rakstā par Ogres pasākumu spoži iespīdas divas ļoti atpazīstamas personības, Leonīds Tugaļevs un Vilhelms Mihailovskis. Šo kungu klātesamība fotogrāfijai veltītos pasākumos laikam ir tikpat nenovēršama kā pasaules gals. Vilhelma Mihailovska neiedomājamā vīzdegunība un klajā nepieklājība it visur kur viņš parādās vairs nepārsteidz. Klāt pievienojot Tugaļeva kunga ambīcijas un nespēju paciest pretēju viedokli sanāk maza, bet indīga eksplozija. Ko gan pret šo stihiju (idiotisko izturēšanos) var iesākt Ogres Fotoklubs? Izraidīt abus? Lai attīrītu vidi no burbuļošanas to patiesi vajadzētu darīt, lai arī cik netoleranti, antisemītiski, politnekorekti, vai kā citādi tas arī nebūtu. Visdrīzāk tas nekad nenotiks un pasākuma rīkotājs joprojām būs ķīlnieks šo personu varā. Mans jautājums ir šāds: kālab kritizēt Ogres pasākumu šo divu nekauņu dēļ?

Raksta autors iezīmē Ogres Fotokluba saistību ar tā saucamajiem salonistiem. Jautāšu: godātie fotogrāfi, vai kāds īsti izprot šīs birkas jēgu? Mēs visi noprotam, ka tam ir kāds sakars ar bezgaumīgu gulbīšu dīķīšos gleznošanu, bet vai uz to būtu jāreaģē? Ja es tagad teikšu, ka, piemēram, daudz komentētā Irinas Juļjevas FK publikācija ir infantila cūkošanās ar fotoaparātu, kas tad būs? Vai tas mainīs šīs autores darbu vērtību? Jā, burbuļošana aktivizēsies, un tad? Ja līdzīgi darbi spēj dzīvot ilgāk par vienu publikāciju, un bez dažādu fondu atbalsta būs pazīstami pēc laika, tas nozīmēs, ka tie ir vērtīgi. Ja saulrietiņu knipsētājs piekopjot šo nodarbi kļūs par pazīstamu autoru, tad man būs vienalga kurā iedomātā nometnē viņš tiks ieskaitīts.

Tagad došos izgatavot kādu jaunu fotogrāfiju!

Raimo

Ogrē, 05.11.11.

P.S.

Par Ogres Fotoklubu lasiet šeit.

Hibrīda dominantā pazīme

Manas pārdomas par bloga rakstīšanas noderīgumu ir pārtraukusi izstāde Hibrīdu pārlidojumi izstāžu zālē Arsenāls, tomēr nevis pati izstāde, bet gan divi pretēji viedokļi, kas lasāmi žurnālā Ir, iedvesmoja mani izteikt arī savu redzējumu.

  Fotogrāfs Valts Kleins un izstādes kuratore Irēna Bužinska emocionāli polemizē par izstādi. Rakstītājiem daudzos jautājumos ir pilnīgi pretēji viedokļi. Tas ir fakts, kas nepārsteidz. Jau tāpat ir zināms, ka fotogrāfijas aroda pārstāvji ne pārāk labi saprotas ar mākslas pazinējiem. Manu uzmanību ir piesaistījis kas cits - rakstītāji jau atkal spītīgi runā katrs savā valodā.

  Raugoties uz izstādi no ikdienas skatītāja viedokļa viss ir taisnīgi, pat prognozējami. Glezniecības un fotogrāfijas savstarpējās ietekmes, fotogrāfijas loma mākslinieka radošajā darbā, radošie meklējumi, tas viss lasāms izstādes aprakstā un arī redzams pašā ekspozīcijā. Te nav spekulāciju par fotogrāfijas jēgas un nozīmes izmaiņām laikmetīgajā pasaulē, nav arī melu, ar kuru palīdzību izstādes rīkotājs cenšas iestāstīt skatītājam, ka bēdīgās kvalitātes attēli ir mākslas darbi, kuros ir dziļa jēga.

  Valts Kleins izstādi kritizē diezgan asi. Kādēļ? Pretstatā ikdienas skatītājam, fotogrāfijas praktiķis skatoties izstādi tīri automātiski pievērš uzmanību sava medija izteiksmes līdzekļiem un niansēm, tas ir neizbēgami. Raugoties no fotogrāfijas, kā amata, kā tīras substances skatupunkta, vairāki izstādes darbi patiesi atgādina, runājot Valta Kleina vārdiem, infantilu cūkošanos. Ir vienkārši jāsaprot, ka gan atbildīgi, gan cūkojoties radītais hibrīds noteikti izrādīs dominējošo pazīmi. Atšķirīgās darbu pazīmes saplūdīs baudāmā harmonijā vienīgi tad, kad mākslinieks būs sasniedzis ievērojamu meistarību abās jomās, piemēram glezniecībā un fotogrāfijā. Ja godīgi, tad man ir grūti iedomāties kā to varētu paveikt. Vai tikai dzīve nebūs par īsu? Ja šāda saplūšanas fenomena nav, tad eksperiments ir un paliek eksperiments, lai arī cik noderīgs tālākajam radošajam ceļam tas nebūtu.

  Te es gribētu mazliet aizstāvēt izstādi, šo pozu pamatojot ar Irēnas Bužinskas ekspozīcijas apraksta "nodomu protokolu". Tajā nav solīta vienīgi fotogrāfija, skatītājam jābūt gatavam kam citam. Man nekādi nav žēl, ka mākslinieki izmanto fotogrāfiju, tomēr kļūstu visai nervozs, kad nemākuļi sāk parazītiski apgalvot, ka rada novatorisku un sazin vēl kādu FOTOGRĀFIJU. Ir taču redzētas izstādes, piemēram Andrejsalā, kur fotogrāfijas vietā ir vienīgi fotogrāfiski attēli komplektā ar "lietošanas instrukciju". Lai man iebilst tie, kuri uzskata, ka amats nav jāprot! Katra mākslinieciska aktivitāte, kurā tiek izmatots fotoaparāts nav jāsauc par fotogrāfiju. Šeit, savukārt, esmu Valta pusē, un bez paskaidrojumiem! Es arī nevēlos redzēt sliktas fotogrāfijas slavinājumus. Kas attiecas uz mākslu, tad māksla, manuprāt, notiek izstādē starp darbu un skatītāju, un neviena kuratora vai mākslas zinātnieka satamborēts ievadraksts domājošu skatītāju nepārsteigs.

  Vienā teikumā: katram jādzīvo savā mājā, un viens otru varam apciemot tieši kā dzīvē, ar mēru.

Raimo.

P.S.

Cien. Bužinskas kundze!

  Varbūt jūsu nākotnes plānos ir izstāde, kurā būs skatāma tīra fotogrāfiska attēla burvība. Man tā patiktu arī bez koncepcijas, tomēr neesmu pārliecināts par šādas ekspozīcijas iespējamību. Ir taču 21 gadsimts - tas ietekmē.

Par fotogrāfijas statusu

Daudzi fotogrāfi droši vien apliecinātu, ka fotogrāfija ir māksla, uzskatot šo konstatējumu par pašsaprotamu. Ja jau fotogrāfiju izstāda mākslas muzejos, tad tā noteikti ir māksla. Fotogrāfiju pērk un pārdod galerijās, kāpēc gan lai šaubītos par tās statusu? Eksistē arī apzīmējums „fotomāksla”, tātad fotogrāfijai pavisam noteikti ir vieta mākslas pasaulē.

   Atskaitot muzejus, galerijas un izstāžu zāles fotogrāfija ir apskatāma it visur. Prese, vizuālā informācija, autoru vietnes internetā, attēlu bankas, specifiski fotogrāfijai veidotu vietņu lietotāju albūmi ir pārpildīti ar fotogrāfisko materiālu. Šeit vajadzētu apskatīt piedāvājumu iespējami plašā mērogā nekādi nešķirojot saturu pēc kvalitātes vai noderīguma. Nav jābūt kvalificētam pētniekam, lai secinātu, ka ne saturiskās, ne vizuālās robežas starp atsevišķām fotogrāfijas lietošanas kategorijām nav novelkamas. Atslēga ir prezentācijā! Viena un tā pati fotogrāfija pilnīgi noteikti var gan kalpot par ilustrāciju informatīvam rakstam, gan nokļūt izstāžu zālē, ja tās autors sarīkotu izstādi. Domāju, ka nav īsti iespējams uzreiz noteikt fotogrāfiska darba tālāko virzību. Arī tad, ja autors ir pārliecināts par sava veikuma māksliniecisko kvalitāti viņam jāatceras, ka eksistē arī papīrgrozs. Tāpat šūplādes dziļumā aizmirstas bildītes vienīgais eksemplārs var kļūt slavens pēc gadiem 100 kāda tajā attēlotas lietas vai personas dēļ. Autors pats to aprēķināt nevar! No šī skatupunkta raugoties nav lietderīgi lauzīt galvu par sava darba statusu, visu rādīs laiks. Papīrgrozs dīkā nestāv!

   Nebūt neaicinu fotogrāfus turpmāk fotografēt bezsakarīgi, nedomājot par mērķi, tomēr nevajadzētu steigties. Ne vienmēr fotogrāfs visu izlemj pats, vismaz mākslas laukā noteikti nē. Mēdz teikt, ka labs darbs atradīs sev ceļu pats, tomēr vai tā vienmēr notiek? Labam darbam noteikti vajadzēs mazāk melu un liekulības, lai attaisnotu tā atrašanos izstādē, tomēr bez prezentācijas autoram neiztikt. Alnis Stakle kādā Fotokvartāla.lv komentārā saka: ... Māksla 50% ir menedžments, ja ne vairāk un, ja autoru pašu neinteresē sevis prezentācija, tad nekāds kurators neglābs viņa kastes saturu... Ir tikai jāpiekrīt, 50:50, ja ne vairāk!

   Veselīga deva prezentācijas ir nepieciešama un punkts, tomēr darbi vajadzīgi vispirms. Ir pietiekami izstāžu, kurās ir tikai prezentācija, un darbu vietā varētu atrasties jebkas, arī papīrgroza saturs. Te nav nekā neparasta, vienkārši 50:50 attiecība ir nedaudz mainīta. Izstādes kurators ir atradis veidu kā prezentēt. Ir atrasts arī kāds, kas par to samaksā, un māksla ir tapusi. Kurators nav viens „vainīgais”, arī autoram pieder kāds procentiņš veikuma. Autoram tomēr vajadzētu mazliet kontrolēt prezentācijas virzienu, ja vien viņam nav pilnīgi  vienalga. Šādi rodas māksla, kuras izskatam nav nozīmes, tas var būt jebkāds, svarīgākais ir saturs, vai drīzāk tā interpretācija. Jeļena Glazova savā 11. marta Fotokvartāla.lv komentārā par Aleksandra Zapoļa izstādi „M kā mācība” lieliski parāda interpretācijas būtību. Komentāra autore noteikti varētu pamatot katru savu vārdu, bet ir kāds misēklis – komentārs īsti nav par fotogrāfiju, tikai par tās iespējamo saturu. Ko varētu teikt par fotogrāfiju Aleksandra Zapoļa izstādē? Baidos, ka neko daudz. Secinu ka fotogrāfija šeit ir mazāk kā 50%, bet pārējais laikam ir māksla.

   Skatoties uz pēdējā laika norisēm tā sauktajā fotomākslā, nākas secināt, ka mākslas komponents tajā dominē. Fotogrāfijas kļūst mazāk. Es esmu fotogrāfs, tāpēc esmu pieņēmis lēmumu – fotomāksla mani neinteresē. Fotogrāfijā es jūtos komfortabli, tur arī palikšu. Es protu pietiekami, lai izveidotu tādu fotogrāfisku attēlu, kādu esmu iecerējis. Man nav jālauza galva par savu darbu statusu, par to lai domā citi. Ja kāds mākslas speciālists atradīs vajadzību piešķirt maniem darbiem mākslas statusu, laipni lūdzu, esmu atvērts visiem priekšlikumiem, tikai saruna nebūs viegla. Manos darbos nav apslēptu, izmežģītu ideju, tur nav pārcilvēcisku refleksiju, klātneesamības sajūtas, objekta atsvešinātības, simulakra, neeksistējošas realitātes... Mani darbi vispirms ir fotogrāfijas.

   Fotogrāfija nedraud būt nabadzīga tāpēc vien, ka tajā dominē medijam piederošie izteiksmes līdzekļi. Fotogrāfija nekļūst neinteresanta tāpēc, ka tai klāt nav lietošanas instrukcijas. Fotogrāfijas saturam nav obligāts pareizs atšifrējums, tā drīkst būt „lietojama” dažādi. Viss fotogrāfijā svarīgais ir redzams, pārējo var piedomāt klāt.

Raimo.

Māksla vai amatniecība?

  Pēdējā laika diskusijas Fotokvartālā jau atkal apliecina pilnīgi pretēju viedokļu eksistenci fotogrāfijas laukā. Palasot tos mazliet uzmanīgāk nākas secināt, ka diezgan niknajai mutuļošanai ir vēl kāds būtisks cēlonis – rakstītāji runā diezgan atšķirīgās valodās. Tieši tāpēc nonākt līdz vienojošam noslēgumam laikam nevarēs. Man nešķiet ne asprātīgi, ne arī aizvainojoši izteicieni, no kuriem daļa noteikti ir vērsti arī pret mani. Tie liecina vienīgi par rakstītāju nostājas atšķirību. Manis sacītais arī neatšķiras ar īpašu diplomātiju un neatrodu vajadzību taisnoties. Mēs, pretēji domājošie, viens otram neesam autoritātes.

Runājot par fotogrāfiju kopumā, neņemot vērā ekstrēmos viedokļus, var uztvert dažu domstarpību „sakni” – teritorija ir diezgan plaša un mūsu atšķirīgā darbošanās tajā nesaskaras līdz brīdim, kad tiek padarīta publiska. Turpinājumā piedāvāju jūsu uzmanībai fragmentu no manas sarakstes ar Kristīni Sergejevu, kas arī aktīvi piedalās Fotokvartāla diskusijās: 

  Es absolūti nepiekrītu Jusu blogā teiktajam, ka nedrīkst ļaut "nefotogrāfiem" noteikt, kas ir fotogrāfija, un ne tik daudz par saturu, cik par kategorisko vēlmi nodalīt visus īstajos un neīstajos fotogrāfos.. savējos un "citos".
Lai nu kā, bet patiešām nav jēgas strīdēties, jo problēmas cēlonis ir skaidrs, zem "fotogrāfijas" mēs paliekam apakšā divus radikāli atšķirīgus jēdzienus - mākslu un fotoamatniecību. Es runāju par mākslu, jūs par amatniecību. Jūs vēlaties, lai es runāju par amatniecību, bet es nevēlos runāt tādā šaurā nozīmē. Vai nu mēs atveram sarunu un ietveram tur gan mākslu, gan amatniecību, vai ari nav nekadas jēgas cīnīties, kuru no šiem jēdzieniem ir vērts izspiest no "fotogrāfijas".

  Kristīnes sacītais izcili paskaidro problēmu! Skatupunkti, no kurienes novērtējam notiekošo ir pilnīgi atšķirīgi. Vienīgais, ko gribētos Kristīnei aizrādīt ir viņas, it kā, aizdomīgums pret fotogrāfiju kā amatu. Amantniecība nav tikai neinteresanta rutīna. Stipri šaubos, vai labas amatnieka prasmes jel kā traucētu māksliniekam izteikties, realizēt ideju, jā tāda parādītos. Es to vērtēju tā – amatnieku, kas dara pilnīgi sausu, tehnisku darbu, novatoriskas idejas pārāk bieži neapmeklē, savukārt radošai personai, kam ideju pilna galva, bet trūkst prasmes...Turklāt tas ir gluži vienalga kādā jomā šie cilvēki strādā. Fotogrāfija nav vienīgā vizuālās mākslas nozare, kur eksistē līdzīgas pretrunas.

  Salīdzinājumam vēlos norādīt uz mākslas izglītības iestādēm. Visās manis apmeklētajās skolās, to pirmajos kursos, ļoti nopietna nozīme tiek piešķirta prasmei rīkoties ar nepieciešamajiem instrumentiem. Tā tas ir visās nozarēs. Kas zina, varbūt nākotne ko mainīs un varēs iztikt vienīgi ar stāstījumu par ideju? (jā, jā, tas bija sarkasms). Pēdējā pieredze Plymouth College of Arts gan liek domāt ka nē. Viņi "dresē" savus studentus krietni stiprāk kā es, kuru daudzi sauc par vecmodīgu. Plymouth College of Arts kultivētais mākslas virziens noteikti ir saucams par mūsdienīgu gan izskata gan ideju ziņā. 

  Multifunkcionālam māksliniekam zināšanas fotogrāfijas tehnoloģijā, tikai palīdzēs sasniegt iecerēto, ja vien netiks pārspīlēta „milimetru ķeršana”. Tāpat arī fotogrāfam, kurš būs informēts par vizuālās mākslas vispārīgajiem principiem, būs ievērojami vieglāk novērtēt sava darba kvalitāti.

  Veselais saprāts liek meklēt kompromisu, tomēr neesmu pārliecināts, vai tas vienmēr vajadzīgs. Varbūt vienkārši nevajag maisīties viens otram pa kājām? Fotogrāfi taču mierīgi var rīkot savas izstādes kā vien vēlas! Var taču atvērt interneta mājaslapas un sludināt tajās visu, kas tik ienāk prātā! Māklsinieki tāpat var izmantot fotogrāfiju, video, tekstu un sazin ko vēl, tikai dažkārt, nosliecoties kādā mākslasdarbā intregrētās nozares profesionālā virzienā mākslinieks saņems negatīvu kritiku. Nu un kas? Neviens fotogrāfs taču neapvainosies par to, ka viņa darbu nav izstādījusi Ermitāža, vai ne?

  Būtiskākais jautājums laikam jāuzdod Fotokvartālam? Vai mums visiem tur pietiek vietas? Lēmumu lasīt, vai ignorēt varēs pieņemt vēlāk. Es vēlos lasīt!

R.

Par Fotokvartālu

Fotokvartālam nav konkurentu ne internetā, ne drukātajā presē. Skatoties šabloniski tas ir slikti, jo automātiskais monopolstāvoklis nesola attīstību, tomēr tā paša iemesla dēļ ir arī kas tīri noderīgs – ievērojama daļa publikāciju par fotogrāfiju nu atrodas vienkopus. Pagaidām atturēšos vērtēt FK saturu, ļoti cerot, ka žurnālam neradīsies problēmas ar publicējamo materiālu tā vienpusības dēļ. Drukātajai versijai to mazliet varēja pārmest.

Īsi sakot viss ir savās vietās. Paraudzīsim kas būs pēc laika. Atzīšos – man gribētos lai būtu vēl kāds regulārs izdevums par fotogrāfiju! Ņemot vērā ļoti dažādos viedokļus FK komentāros, izskatās, ka tāds varētu pastāvēt.

Komentāri FK ir īsts vēstījums! Tas parāda mūsu fotogrāfijas teritorijas vērtības un skabargas diezgan asi. Piemēram – kāpēc mēs metamies cīņā iedvesmojoties no māsu snapšotiem, bet gandrīz nemaz nekomentējam Anastasiju Horošilovu un Džeinu Deivisu? Džeinas Deivisas kolekcija vispār ir izcila! Gandrīz vai labākais, ko esmu redzējis noteiktā stila ietvaros.

Mazliet vairāk par Džeinas Deivisas darbiem:

Pirmais, kas liek ieskatīties vērīgāk, ir gaisma. Autore gluži vai virtuozi „žonglē” ar gaismu diezgan atšķirīgos apstākļos. (bez nosaukuma Nr.4; Bez nosaukuma Nr.14; Bez nosaukuma Nr.29) Kadrējums ir veikls un pietiekami atšķirīgs dažādos darbos, ne vēsts no garlaicības! Darbs „Stīvs un es, 2006” vispār ir īsta kompozīcijas pērle. Krāsās un tonāli kolekcija ir amatnieciski gluda, profesionāla. Tagad pats galvenais – ticiet vai ne, bet autores vēstījums ir atšifrējams arī bez teksta. Ir gluži viegli asociēt šos smalkos darbus ar it kā sadzīvisko stāstu. Vienkārši un spoži.

Asos komentārus FK varētu skaidrot ar zināmu „apdraudējumu”, ar vēlēšanos pasargāt sevis paša kopto lauciņu. Man tomēr šķiet, ka vajadzētu runāt skaidri, un diletantisma jēdzienam nemeklēt izsmalcinātu nosaukumu.

Sevišķu izbrīnu rada komentārs, kura autors aicina cenzēt iesūtītos tekstus. Bija tāda pasaciņa – Pelle viens pats pasaulē. Īpaši jauki viņam negāja.

Jau paspēju uz šo ierosinājumu asi atbildēt, tomēr jāatzīst, ka pieklājības rakstītājiem dažkārt pietrūkst. Daži komentāri sāk izskatīties grafomaniakāli, piedodiet lūdzu!

Mans aicinājums ir šāds: Ja jums ir ko teikt, neklusējiet, tikai veltiet rakstītajam mazliet vairāk laika, sakārtojiet sakāmo, un ja saredzat, ka tas ir svarīgi, iesūtiet FK redakcijā savas domas par fotogrāfijā notiekošo. Tas būs noderīgi visiem, un FK būs mazāk draudu kļūt vienpusīgam. Varbūt ir vērts uzsākt savu blogu?

R.

P.S.

Fotokvārtāls.lv ir nozīmīgs kaut vai tikai tāpēc, ka ir vienīgais. Ļoti ceru, ka to nepiemeklēs drukātās versijas liktenis. Mūsdienu sadzīve liek būt pesimistam. Mazliet!

Par viedokļiem

Pārlasīju rakstus, kas bija publicēti manā blogā 2009. gadā. Atradu, ka ļoti daudzas nostādnes ir tikpat aktuālas arī šodien. Nākas secināt, ka toreiz kontaktēšanās ar amata brāļiem un citiem entuziastiem bija ne mazāk emocionāla un spraiga. Salīdzinot tālaika diskusijas ar šodienas mutuļošanu Fotokvartālā atradu ko visai kopīgu diezgan aktīvu pretnostatījumu „jaunais vs vecais”. Formulējuma, protams, man nav, bet noteikti uztverat ko ar to domāju.

Tas notiek apmēram tā – kāda mākslinieku grupa, vai kurators sarīko izstādi, citai grupai izstāde šķiet kaitinoša, tā sadūšojas un sarīko tādu kā pretspara kampaņu rakstot komentārus, rīkojot diskusijas, u.t.t. Publikāciju lasītāji tāpat sadalās atbalstītājos un noliedzējos. Tā tas turpinās, līdz noteiktā pasākuma vai izstādes aktualitāte mazinās. Tad atkal visi gaida nākamo notikumu.

Rūpīgāk apskatot fotogrāfijas interesentu, lietotāju un arī pašu fotogrāfu viedokļus jāsecina, ka katrs šeit runā savā valodā. Ir diezgan amizanti lasīt pretējus viedokļus ņemot vērā, ka tie pausti no pilnīgi dažādas pozīcijas. Piemēram – kā varētu sameklēt jēgu fotogrāfa strīdam ar filozofu par fotogrāfiju. Fotogrāfs runā par savu amatu, par procesu, bet filozofs par attēlos saskatāmo liecību jēgu. Vai fotogrāfam vajadzētu ieklausīties, vai arī turpināt radīt darbus, tos darbus kurus nevar neradīt. Manuprāt fotogrāfam būtu jāieslēdz daudz lielāks vienaldzības līmenis pret dažādam viņa darbu jēdzieniskām interpretācijām. Daļa no tādām mēdz būt vienkārši melīgas.

Mūsdienās, tā sauktajā mediju saplūšanas un starpdisciplināru projektu laikmetā, ir virkne parādību, kas man šķiet pavisam destruktīvas. Sapludināsim tagad medijus uz nebēdu un pilnīgi aizmirsīsim par sastāvdaļām kā tādām! Vai nav vienalga kas tur sanāks, ka tikai projekts aiziet! Tas tā, piemēra pēc. Esmu klātienē dzirdējis līdzīgas sarunas.

Ko ar to visu darīt? Fotogrāfiem pašiem vajadzētu daudz aktīvāk ziņot par savu viedokli. Lai neiznāktu tā, ka fotogrāfijas vidē visu virzību nosaka citu profesiju pārstāvji.


R.

Ievadam

2009. gada nogalē iesāku šo diezgan aizraujošo nodarbi, no kuras visai drīz atteicos. Pēdējais ieraksts blogā datēts 31.01.2010. Toreiz šķita, ka darītajam nav lielas jēgas, biju pazaudējis mērķi rakstīšanai. Tagad, neilgi pēc žurnāla Fotokvartāls tīmekļa versijas iznākšanas, domubiedru atbalstīts esmu atpakaļ.

Lēmums atkal piedalīties ir diezgan tieši saistīts ar FK, mani ir iedvesmojušas vairākas diskusijas par izstādēm. Tās, tieši kā agrāk, parāda diezgan lielu viedokļu dažādību. FK lasītāji uz fotogrāfiju raugās no ārkārtīgi atšķirīgiem skatupunktiem. Varētu pat teikt, ka atrast jel ko apvienojošu viedokļos par fotogrāfiju vispār ir apgrūtinoši, tomēr visā notiekošajā ir arī kas kopējs. Komentētājiem ir viedoklis, un to paužot viņi, tieši vai netieši, aizstāv savas intereses, savu domāšanas veidu un radošā darba nozīmību. Mans mērķis ir piedalīties mazliet aktīvāk, kā vienīgi rakstot komentārus un sacerot tehniskas dabas rakstiņus, kas adresēti pavisam nelielai publikas daļai.

Pilnīgi droši ir tas, ka vispirms manis rakstītais ir adresēts fotogrāfiem, tiem, kas fotografē. Manas zināšanas nav universālas un es nespēšu katram viedoklim vai gadījumam momentā piemeklēt kāda antīkā filozofa citātu. Vienmēr esmu rīkojies pēc principa – tici tam, ko redzi. Fotogrāfija ir vizuāls medijs, un mans mērķis ir raudzīties uz fotogrāfijas teritorijā notiekošo no šī skatupunkta. Šo aspektu pieminu ne velti. Man reiz gadījās piedalīties diezgan niknā diskusijā par fotogrāfiju, kurā piedalījās arī citu profesiju pārstāvji, personas ar citu nodarbošanos, Mākslas Akadēmijas studenti, muzeju speciālisti, filozofi, visumā ļoti erudīti cilvēki. Lai arī neviens necieta, tomēr secinājums bija drošs – starp fotogrāfiem un jelkādā veidā fotogrāfiju izmantojošajiem ir bezdibenis. Es negatavojos būvēt samierniecisku tiltu, nē, nekādā ziņā! Tas fotogrāfiju tikai degradētu. Es vēlos runāt par fotogrāfiju no fotogrāfa viedokļa, tomēr ceru, ka mani dzirdēs arī citi.

Raimo.