Ievadam

2009. gada nogalē iesāku šo diezgan aizraujošo nodarbi, no kuras visai drīz atteicos. Pēdējais ieraksts blogā datēts 31.01.2010. Toreiz šķita, ka darītajam nav lielas jēgas, biju pazaudējis mērķi rakstīšanai. Tagad, neilgi pēc žurnāla Fotokvartāls tīmekļa versijas iznākšanas, domubiedru atbalstīts esmu atpakaļ.

Lēmums atkal piedalīties ir diezgan tieši saistīts ar FK, mani ir iedvesmojušas vairākas diskusijas par izstādēm. Tās, tieši kā agrāk, parāda diezgan lielu viedokļu dažādību. FK lasītāji uz fotogrāfiju raugās no ārkārtīgi atšķirīgiem skatupunktiem. Varētu pat teikt, ka atrast jel ko apvienojošu viedokļos par fotogrāfiju vispār ir apgrūtinoši, tomēr visā notiekošajā ir arī kas kopējs. Komentētājiem ir viedoklis, un to paužot viņi, tieši vai netieši, aizstāv savas intereses, savu domāšanas veidu un radošā darba nozīmību. Mans mērķis ir piedalīties mazliet aktīvāk, kā vienīgi rakstot komentārus un sacerot tehniskas dabas rakstiņus, kas adresēti pavisam nelielai publikas daļai.

Pilnīgi droši ir tas, ka vispirms manis rakstītais ir adresēts fotogrāfiem, tiem, kas fotografē. Manas zināšanas nav universālas un es nespēšu katram viedoklim vai gadījumam momentā piemeklēt kāda antīkā filozofa citātu. Vienmēr esmu rīkojies pēc principa – tici tam, ko redzi. Fotogrāfija ir vizuāls medijs, un mans mērķis ir raudzīties uz fotogrāfijas teritorijā notiekošo no šī skatupunkta. Šo aspektu pieminu ne velti. Man reiz gadījās piedalīties diezgan niknā diskusijā par fotogrāfiju, kurā piedalījās arī citu profesiju pārstāvji, personas ar citu nodarbošanos, Mākslas Akadēmijas studenti, muzeju speciālisti, filozofi, visumā ļoti erudīti cilvēki. Lai arī neviens necieta, tomēr secinājums bija drošs – starp fotogrāfiem un jelkādā veidā fotogrāfiju izmantojošajiem ir bezdibenis. Es negatavojos būvēt samierniecisku tiltu, nē, nekādā ziņā! Tas fotogrāfiju tikai degradētu. Es vēlos runāt par fotogrāfiju no fotogrāfa viedokļa, tomēr ceru, ka mani dzirdēs arī citi.

Raimo.