Fotogrāfiskās burbuļošanas katalizatori

Pēc ilgāka pārtraukuma, laiku īsinot un domubiedru mudināts, nolēmu sacerēt nelielu gabaliņu par seno fotogrāfu strīdu – kurš ir pareizāks, īstāks, laikmetīgāks, stulbāks, anonīmāks, izglītotāks, maģistrīgāks, vīzdegunīgāks, canon-īgāks, simfoniskāks, šlāgeriskāks, profesionālāks, dokumentālāks, bagātāks, bezkaunīgāks, internetā pazīstamāks, u.t.t., fotogrāfs? Kas vēl palika nepieminēts?

Vairums droši vien pieņem, vai nojauš, ka šāda strīdēšanās nav perspektīva, līdzīgi kā domstarpības ne pārāk intelektuālu Audi un BMW saimnieku starpā, tomēr visā šajā pļerkšķī ir arī savs noderīgums. Tā ir kaite kas jāizslimo, gluži kā vējbakas.

Mani pašu šad tad pārņem sajūta ka karājos gaisā strap visām šīm Laputas salām, un tā arī neviens pievilkšanās spēks nespēj mani pārliecināt. Vēl nesen, pirms dažiem gadiem, piederības komponents man šķita jo svarīgs. Biju liels ideālists un ticēju kādai kopīgai idejai. Tagad redzu, ka neviena kolektīva pārliecība nepadarīs manus darbus ne labākus, ne sliktākus, ne pirktākus, ne laikmetīgākus. Man jādomā un jādarbojas pašam, un to iesaku visiem fotogrāfiem un ar fotogrāfiju saistītiem entuziastiem. Bez jūsu individuālās domas un spējām nekas nekļūs citāds, un jūsu piesliešanās kādam ērtam, pa spalvu glaudošam klubiņam nenesīs neko paliekošu. Var gadīties, ka mainoties apstākļiem un organizācijām jūs vienkārši izspļaus un aizmirsīs. Ir jau jauki, ka kāds atzinīgi novērtē jūsu kreatīvās spazmas un vēl iedod mazu naudiņu par ko uzdrukāt bildītes izstādei. Ir taču tik patīkami, ka fotoklubā atrodas arī citi saulrietu cienītāji, bet ko tas dod jums kā fotogrāfiju autoram? Ir jānotver īstais brīdis, kad izkāpt arī tad, ja tālāk jādodas kājām!

Īsto iedvesmu manai pēkšņajai aktivitātei ir radījušas divas publikācijas Fotokvartālā. Par Ogres Fotokluba semināru Egona Spura ceļš un par Latvijas fotogrāfijas gadagrāmatu.

Es negatavojos ne nopelt, ne arī izcelt Fotokvartālu! Šī izdevuma saturs un tendences ir privāta izvēle, uz kuru būtu jāreaģē vienkārši – ja nepatīk, nelasi. Ir taču patiesi stulbi, piemēram, sēdēt stundām pie TV un lamāties par kāda raidījuma draņķīgumu tā vietā, lai pārslēgtu programmu! Fakts, ka Fotokvartāls ir savā jomā vienīgais interneta izdevums ar vērtējošu ievirzi, pats par sevi nepadara neko no paveiktā par absolūtu. Un ja kādai aktivitātei klāt stāv rakstīts Latvijas, tad arī tā nav traģēdija. Ko tad lai viņi raksta? Āfrikas? Īsti korekti jau būtu Latvijas vietā rakstīt Fotokvartāla, bet ko gan var iesākt pret marketinga un reklāmas paradumiem? Slikti ir tas, ka nav nekā cita, par ko arī varētu teikt Latvijas, un tur nu Fotokvartāls nav vainīgs nemaz.

Mazliet citādi ir ar rakstu komentāriem, jo tajos fotogrāfiskās vides īleni lien ārā no maisiem ar joni. Lai nepadarītu rakstu komentēšanu par pilnīgu absurdu, uz anonīmiem komentāriem nevajadzētu reaģēt vispār. Komentārs bez paraksta ir nulle, un cauri! Nu ir tur kāds kaut ko ieklepojis, nu un tad? Turpretī ja komentārs parakstīts, tad tam parādās vērtība, kas lietojama ilgākā termiņā. Jūs jau ziniet, vārdi vs darbi... Es pats esmu izvēlējies nekomentēt, lai arī tīri cilvēciski gribētos izkauties. Tajā laikā labāk izgatavoju kādu jaunu darbu, un ja patiesi ir ko teikt, tad var uzrakstīt drusku vairāk par pāris teikumiem. Komentāri ir pilnībā pieskaitāmi pie obligātā interneta satura, tur neko nevar darīt. Varētu teikt, ka jāuzlabo komentāru kultūra, bet kālab? Tie taču labi raksturo pašus rakstītājus, un veicina fotogrāfisko burbuļošanu. Nevajag uzķerties!

Arņa Balčus rakstā par Ogres pasākumu spoži iespīdas divas ļoti atpazīstamas personības, Leonīds Tugaļevs un Vilhelms Mihailovskis. Šo kungu klātesamība fotogrāfijai veltītos pasākumos laikam ir tikpat nenovēršama kā pasaules gals. Vilhelma Mihailovska neiedomājamā vīzdegunība un klajā nepieklājība it visur kur viņš parādās vairs nepārsteidz. Klāt pievienojot Tugaļeva kunga ambīcijas un nespēju paciest pretēju viedokli sanāk maza, bet indīga eksplozija. Ko gan pret šo stihiju (idiotisko izturēšanos) var iesākt Ogres Fotoklubs? Izraidīt abus? Lai attīrītu vidi no burbuļošanas to patiesi vajadzētu darīt, lai arī cik netoleranti, antisemītiski, politnekorekti, vai kā citādi tas arī nebūtu. Visdrīzāk tas nekad nenotiks un pasākuma rīkotājs joprojām būs ķīlnieks šo personu varā. Mans jautājums ir šāds: kālab kritizēt Ogres pasākumu šo divu nekauņu dēļ?

Raksta autors iezīmē Ogres Fotokluba saistību ar tā saucamajiem salonistiem. Jautāšu: godātie fotogrāfi, vai kāds īsti izprot šīs birkas jēgu? Mēs visi noprotam, ka tam ir kāds sakars ar bezgaumīgu gulbīšu dīķīšos gleznošanu, bet vai uz to būtu jāreaģē? Ja es tagad teikšu, ka, piemēram, daudz komentētā Irinas Juļjevas FK publikācija ir infantila cūkošanās ar fotoaparātu, kas tad būs? Vai tas mainīs šīs autores darbu vērtību? Jā, burbuļošana aktivizēsies, un tad? Ja līdzīgi darbi spēj dzīvot ilgāk par vienu publikāciju, un bez dažādu fondu atbalsta būs pazīstami pēc laika, tas nozīmēs, ka tie ir vērtīgi. Ja saulrietiņu knipsētājs piekopjot šo nodarbi kļūs par pazīstamu autoru, tad man būs vienalga kurā iedomātā nometnē viņš tiks ieskaitīts.

Tagad došos izgatavot kādu jaunu fotogrāfiju!

Raimo

Ogrē, 05.11.11.

P.S.

Par Ogres Fotoklubu lasiet šeit.