otrdiena, 2011. gada 16. augusts

Hibrīda dominantā pazīme

Manas pārdomas par bloga rakstīšanas noderīgumu ir pārtraukusi izstāde Hibrīdu pārlidojumi izstāžu zālē Arsenāls, tomēr nevis pati izstāde, bet gan divi pretēji viedokļi, kas lasāmi žurnālā Ir, iedvesmoja mani izteikt arī savu redzējumu.
  Fotogrāfs Valts Kleins un izstādes kuratore Irēna Bužinska emocionāli polemizē par izstādi. Rakstītājiem daudzos jautājumos ir pilnīgi pretēji viedokļi. Tas ir fakts, kas nepārsteidz. Jau tāpat ir zināms, ka fotogrāfijas aroda pārstāvji ne pārāk labi saprotas ar mākslas pazinējiem. Manu uzmanību ir piesaistījis kas cits - rakstītāji jau atkal spītīgi runā katrs savā valodā.
  Raugoties uz izstādi no ikdienas skatītāja viedokļa viss ir taisnīgi, pat prognozējami. Glezniecības un fotogrāfijas savstarpējās ietekmes, fotogrāfijas loma mākslinieka radošajā darbā, radošie meklējumi, tas viss lasāms izstādes aprakstā un arī redzams pašā ekspozīcijā. Te nav spekulāciju par fotogrāfijas jēgas un nozīmes izmaiņām laikmetīgajā pasaulē, nav arī melu, ar kuru palīdzību izstādes rīkotājs cenšas iestāstīt skatītājam, ka bēdīgās kvalitātes attēli ir mākslas darbi, kuros ir dziļa jēga.
  Valts Kleins izstādi kritizē diezgan asi. Kādēļ? Pretstatā ikdienas skatītājam, fotogrāfijas praktiķis skatoties izstādi tīri automātiski pievērš uzmanību sava medija izteiksmes līdzekļiem un niansēm, tas ir neizbēgami. Raugoties no fotogrāfijas, kā amata, kā tīras substances skatupunkta, vairāki izstādes darbi patiesi atgādina, runājot Valta Kleina vārdiem, infantilu cūkošanos. Ir vienkārši jāsaprot, ka gan atbildīgi, gan cūkojoties radītais hibrīds noteikti izrādīs dominējošo pazīmi. Atšķirīgās darbu pazīmes saplūdīs baudāmā harmonijā vienīgi tad, kad mākslinieks būs sasniedzis ievērojamu meistarību abās jomās, piemēram glezniecībā un fotogrāfijā. Ja godīgi, tad man ir grūti iedomāties kā to varētu paveikt. Vai tikai dzīve nebūs par īsu? Ja šāda saplūšanas fenomena nav, tad eksperiments ir un paliek eksperiments, lai arī cik noderīgs tālākajam radošajam ceļam tas nebūtu.
  Te es gribētu mazliet aizstāvēt izstādi, šo pozu pamatojot ar Irēnas Bužinskas ekspozīcijas apraksta "nodomu protokolu". Tajā nav solīta vienīgi fotogrāfija, skatītājam jābūt gatavam kam citam. Man nekādi nav žēl, ka mākslinieki izmanto fotogrāfiju, tomēr kļūstu visai nervozs, kad nemākuļi sāk parazītiski apgalvot, ka rada novatorisku un sazin vēl kādu FOTOGRĀFIJU. Ir taču redzētas izstādes, piemēram Andrejsalā, kur fotogrāfijas vietā ir vienīgi fotogrāfiski attēli komplektā ar "lietošanas instrukciju". Lai man iebilst tie, kuri uzskata, ka amats nav jāprot! Katra mākslinieciska aktivitāte, kurā tiek izmatots fotoaparāts nav jāsauc par fotogrāfiju. Šeit, savukārt, esmu Valta pusē, un bez paskaidrojumiem! Es arī nevēlos redzēt sliktas fotogrāfijas slavinājumus. Kas attiecas uz mākslu, tad māksla, manuprāt, notiek izstādē starp darbu un skatītāju, un neviena kuratora vai mākslas zinātnieka satamborēts ievadraksts domājošu skatītāju nepārsteigs.
  Vienā teikumā: katram jādzīvo savā mājā, un viens otru varam apciemot tieši kā dzīvē, ar mēru.

Raimo.

P.S.
Cien. Bužinskas kundze!
  Varbūt jūsu nākotnes plānos ir izstāde, kurā būs skatāma tīra fotogrāfiska attēla burvība. Man tā patiktu arī bez koncepcijas, tomēr neesmu pārliecināts par šādas ekspozīcijas iespējamību. Ir taču 21 gadsimts - tas ietekmē.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru