Māksla vai amatniecība?

  Pēdējā laika diskusijas Fotokvartālā jau atkal apliecina pilnīgi pretēju viedokļu eksistenci fotogrāfijas laukā. Palasot tos mazliet uzmanīgāk nākas secināt, ka diezgan niknajai mutuļošanai ir vēl kāds būtisks cēlonis – rakstītāji runā diezgan atšķirīgās valodās. Tieši tāpēc nonākt līdz vienojošam noslēgumam laikam nevarēs. Man nešķiet ne asprātīgi, ne arī aizvainojoši izteicieni, no kuriem daļa noteikti ir vērsti arī pret mani. Tie liecina vienīgi par rakstītāju nostājas atšķirību. Manis sacītais arī neatšķiras ar īpašu diplomātiju un neatrodu vajadzību taisnoties. Mēs, pretēji domājošie, viens otram neesam autoritātes.

Runājot par fotogrāfiju kopumā, neņemot vērā ekstrēmos viedokļus, var uztvert dažu domstarpību „sakni” – teritorija ir diezgan plaša un mūsu atšķirīgā darbošanās tajā nesaskaras līdz brīdim, kad tiek padarīta publiska. Turpinājumā piedāvāju jūsu uzmanībai fragmentu no manas sarakstes ar Kristīni Sergejevu, kas arī aktīvi piedalās Fotokvartāla diskusijās: 

  Es absolūti nepiekrītu Jusu blogā teiktajam, ka nedrīkst ļaut "nefotogrāfiem" noteikt, kas ir fotogrāfija, un ne tik daudz par saturu, cik par kategorisko vēlmi nodalīt visus īstajos un neīstajos fotogrāfos.. savējos un "citos".
Lai nu kā, bet patiešām nav jēgas strīdēties, jo problēmas cēlonis ir skaidrs, zem "fotogrāfijas" mēs paliekam apakšā divus radikāli atšķirīgus jēdzienus - mākslu un fotoamatniecību. Es runāju par mākslu, jūs par amatniecību. Jūs vēlaties, lai es runāju par amatniecību, bet es nevēlos runāt tādā šaurā nozīmē. Vai nu mēs atveram sarunu un ietveram tur gan mākslu, gan amatniecību, vai ari nav nekadas jēgas cīnīties, kuru no šiem jēdzieniem ir vērts izspiest no "fotogrāfijas".

  Kristīnes sacītais izcili paskaidro problēmu! Skatupunkti, no kurienes novērtējam notiekošo ir pilnīgi atšķirīgi. Vienīgais, ko gribētos Kristīnei aizrādīt ir viņas, it kā, aizdomīgums pret fotogrāfiju kā amatu. Amantniecība nav tikai neinteresanta rutīna. Stipri šaubos, vai labas amatnieka prasmes jel kā traucētu māksliniekam izteikties, realizēt ideju, jā tāda parādītos. Es to vērtēju tā – amatnieku, kas dara pilnīgi sausu, tehnisku darbu, novatoriskas idejas pārāk bieži neapmeklē, savukārt radošai personai, kam ideju pilna galva, bet trūkst prasmes...Turklāt tas ir gluži vienalga kādā jomā šie cilvēki strādā. Fotogrāfija nav vienīgā vizuālās mākslas nozare, kur eksistē līdzīgas pretrunas.

  Salīdzinājumam vēlos norādīt uz mākslas izglītības iestādēm. Visās manis apmeklētajās skolās, to pirmajos kursos, ļoti nopietna nozīme tiek piešķirta prasmei rīkoties ar nepieciešamajiem instrumentiem. Tā tas ir visās nozarēs. Kas zina, varbūt nākotne ko mainīs un varēs iztikt vienīgi ar stāstījumu par ideju? (jā, jā, tas bija sarkasms). Pēdējā pieredze Plymouth College of Arts gan liek domāt ka nē. Viņi "dresē" savus studentus krietni stiprāk kā es, kuru daudzi sauc par vecmodīgu. Plymouth College of Arts kultivētais mākslas virziens noteikti ir saucams par mūsdienīgu gan izskata gan ideju ziņā. 

  Multifunkcionālam māksliniekam zināšanas fotogrāfijas tehnoloģijā, tikai palīdzēs sasniegt iecerēto, ja vien netiks pārspīlēta „milimetru ķeršana”. Tāpat arī fotogrāfam, kurš būs informēts par vizuālās mākslas vispārīgajiem principiem, būs ievērojami vieglāk novērtēt sava darba kvalitāti.

  Veselais saprāts liek meklēt kompromisu, tomēr neesmu pārliecināts, vai tas vienmēr vajadzīgs. Varbūt vienkārši nevajag maisīties viens otram pa kājām? Fotogrāfi taču mierīgi var rīkot savas izstādes kā vien vēlas! Var taču atvērt interneta mājaslapas un sludināt tajās visu, kas tik ienāk prātā! Māklsinieki tāpat var izmantot fotogrāfiju, video, tekstu un sazin ko vēl, tikai dažkārt, nosliecoties kādā mākslasdarbā intregrētās nozares profesionālā virzienā mākslinieks saņems negatīvu kritiku. Nu un kas? Neviens fotogrāfs taču neapvainosies par to, ka viņa darbu nav izstādījusi Ermitāža, vai ne?

  Būtiskākais jautājums laikam jāuzdod Fotokvartālam? Vai mums visiem tur pietiek vietas? Lēmumu lasīt, vai ignorēt varēs pieņemt vēlāk. Es vēlos lasīt!

R.