Par fotogrāfijas statusu

Daudzi fotogrāfi droši vien apliecinātu, ka fotogrāfija ir māksla, uzskatot šo konstatējumu par pašsaprotamu. Ja jau fotogrāfiju izstāda mākslas muzejos, tad tā noteikti ir māksla. Fotogrāfiju pērk un pārdod galerijās, kāpēc gan lai šaubītos par tās statusu? Eksistē arī apzīmējums „fotomāksla”, tātad fotogrāfijai pavisam noteikti ir vieta mākslas pasaulē.

   Atskaitot muzejus, galerijas un izstāžu zāles fotogrāfija ir apskatāma it visur. Prese, vizuālā informācija, autoru vietnes internetā, attēlu bankas, specifiski fotogrāfijai veidotu vietņu lietotāju albūmi ir pārpildīti ar fotogrāfisko materiālu. Šeit vajadzētu apskatīt piedāvājumu iespējami plašā mērogā nekādi nešķirojot saturu pēc kvalitātes vai noderīguma. Nav jābūt kvalificētam pētniekam, lai secinātu, ka ne saturiskās, ne vizuālās robežas starp atsevišķām fotogrāfijas lietošanas kategorijām nav novelkamas. Atslēga ir prezentācijā! Viena un tā pati fotogrāfija pilnīgi noteikti var gan kalpot par ilustrāciju informatīvam rakstam, gan nokļūt izstāžu zālē, ja tās autors sarīkotu izstādi. Domāju, ka nav īsti iespējams uzreiz noteikt fotogrāfiska darba tālāko virzību. Arī tad, ja autors ir pārliecināts par sava veikuma māksliniecisko kvalitāti viņam jāatceras, ka eksistē arī papīrgrozs. Tāpat šūplādes dziļumā aizmirstas bildītes vienīgais eksemplārs var kļūt slavens pēc gadiem 100 kāda tajā attēlotas lietas vai personas dēļ. Autors pats to aprēķināt nevar! No šī skatupunkta raugoties nav lietderīgi lauzīt galvu par sava darba statusu, visu rādīs laiks. Papīrgrozs dīkā nestāv!

   Nebūt neaicinu fotogrāfus turpmāk fotografēt bezsakarīgi, nedomājot par mērķi, tomēr nevajadzētu steigties. Ne vienmēr fotogrāfs visu izlemj pats, vismaz mākslas laukā noteikti nē. Mēdz teikt, ka labs darbs atradīs sev ceļu pats, tomēr vai tā vienmēr notiek? Labam darbam noteikti vajadzēs mazāk melu un liekulības, lai attaisnotu tā atrašanos izstādē, tomēr bez prezentācijas autoram neiztikt. Alnis Stakle kādā Fotokvartāla.lv komentārā saka: ... Māksla 50% ir menedžments, ja ne vairāk un, ja autoru pašu neinteresē sevis prezentācija, tad nekāds kurators neglābs viņa kastes saturu... Ir tikai jāpiekrīt, 50:50, ja ne vairāk!

   Veselīga deva prezentācijas ir nepieciešama un punkts, tomēr darbi vajadzīgi vispirms. Ir pietiekami izstāžu, kurās ir tikai prezentācija, un darbu vietā varētu atrasties jebkas, arī papīrgroza saturs. Te nav nekā neparasta, vienkārši 50:50 attiecība ir nedaudz mainīta. Izstādes kurators ir atradis veidu kā prezentēt. Ir atrasts arī kāds, kas par to samaksā, un māksla ir tapusi. Kurators nav viens „vainīgais”, arī autoram pieder kāds procentiņš veikuma. Autoram tomēr vajadzētu mazliet kontrolēt prezentācijas virzienu, ja vien viņam nav pilnīgi  vienalga. Šādi rodas māksla, kuras izskatam nav nozīmes, tas var būt jebkāds, svarīgākais ir saturs, vai drīzāk tā interpretācija. Jeļena Glazova savā 11. marta Fotokvartāla.lv komentārā par Aleksandra Zapoļa izstādi „M kā mācība” lieliski parāda interpretācijas būtību. Komentāra autore noteikti varētu pamatot katru savu vārdu, bet ir kāds misēklis – komentārs īsti nav par fotogrāfiju, tikai par tās iespējamo saturu. Ko varētu teikt par fotogrāfiju Aleksandra Zapoļa izstādē? Baidos, ka neko daudz. Secinu ka fotogrāfija šeit ir mazāk kā 50%, bet pārējais laikam ir māksla.

   Skatoties uz pēdējā laika norisēm tā sauktajā fotomākslā, nākas secināt, ka mākslas komponents tajā dominē. Fotogrāfijas kļūst mazāk. Es esmu fotogrāfs, tāpēc esmu pieņēmis lēmumu – fotomāksla mani neinteresē. Fotogrāfijā es jūtos komfortabli, tur arī palikšu. Es protu pietiekami, lai izveidotu tādu fotogrāfisku attēlu, kādu esmu iecerējis. Man nav jālauza galva par savu darbu statusu, par to lai domā citi. Ja kāds mākslas speciālists atradīs vajadzību piešķirt maniem darbiem mākslas statusu, laipni lūdzu, esmu atvērts visiem priekšlikumiem, tikai saruna nebūs viegla. Manos darbos nav apslēptu, izmežģītu ideju, tur nav pārcilvēcisku refleksiju, klātneesamības sajūtas, objekta atsvešinātības, simulakra, neeksistējošas realitātes... Mani darbi vispirms ir fotogrāfijas.

   Fotogrāfija nedraud būt nabadzīga tāpēc vien, ka tajā dominē medijam piederošie izteiksmes līdzekļi. Fotogrāfija nekļūst neinteresanta tāpēc, ka tai klāt nav lietošanas instrukcijas. Fotogrāfijas saturam nav obligāts pareizs atšifrējums, tā drīkst būt „lietojama” dažādi. Viss fotogrāfijā svarīgais ir redzams, pārējo var piedomāt klāt.

Raimo.